Islāma tradīcija māca, ka Allāhs (Dievs) sūtīja cilvēcei dievišķo atklāsmi caur virkni svēto grāmatu, lai vadītu cilvēkus uz taisna ceļa, ieviestu taisnīgumu un noskaidrotu dzīves mērķi. Šīs grāmatas saskaņā ar islāma ticību ir Mozum (Mūsai) dotā Tora (Tawrat), Dāvidam (Dāvudam) dotie psalmi (Zabur), Jēzum (Īsai) atklātais evaņģēlijs (Indžils) un pēdējā atklāsme – Korāns. pravietim Muhamedam (miers ar viņiem visiem. Lai gan katra no šīm grāmatām tika nosūtīta citai kopienai un atšķirīgos vēsturiskos kontekstos, tām ir kopīgas tēmas un vēstījumi, kas tuvojas vienam mērķim: virzīt cilvēci dzīvot taisnīgu dzīvi saskaņā ar Allāha gribu.

Allāha grāmatu galvenā tēma ir Tawhid, Allāha vienotība, kas pasvītro katru šo rakstu aspektu. Turklāt grāmatās ir uzsvērtas tādas galvenās mācības kā morālā un ētiskā uzvedība, attiecības starp cilvēku un Dievu, sociālais taisnīgums, atbildība pēcnāves dzīvē un cilvēka dzīves mērķis. Šajā rakstā mēs detalizēti izpētīsim Allāha grāmatu galveno tēmu, koncentrējoties uz to, kā šie vēstījumi saglabājas konsekventi dažādos svētajos rakstos un kā tie ir veidojuši ticīgo dzīvi.

1. Galvenā tēma: Tawhid (Allāha vienotība)

Visu Allāha grāmatu galvenā un dziļākā tēma ir Tavida doktrīna jeb Allāha absolūtā vienotība un vienotība. Šis vēstījums caurstrāvo visu dievišķo atklāsmi un kalpo par pamatu, uz kura balstās visas pārējās mācības. Tawhid nav tikai teoloģisks jēdziens, bet pasaules uzskats, kas nosaka attiecības starp Radītāju un radību.

Korānā Allāhs atkārtoti atgādina cilvēcei par Viņa savdabību un unikalitāti:

Saki: Viņš ir Allāhs, [kas ir] Viens, Allāhs, mūžīgais patvērums. Viņš nedzimst un nepiedzimst, un viņam nav līdzvērtīga (Surah AlIkhlas 112:14.

Līdzīgi arī pārējās Allāha grāmatās ir uzsvērta Vienotā Dieva pielūgšana un brīdinājums nesaistīt ar Viņu partnerus, ko islāmā sauc parširk. Piemēram, Tora māca Izraēlas šēmā:

Klausies, Israēl: Tas Kungs, mūsu Dievs, Tas Kungs ir viens (5. Mozus 6:4.

Evaņģēlijā ir arī minēts, ka Jēzus apstiprina pirmo bausli: Tas Kungs, mūsu Dievs, Tas Kungs ir viens (Marka 12:29.

Katrā no šīm atklāsmēm galvenā vēsts ir tāda, ka tikai Allāhs ir pielūgšanas vērts. Allāha vienotība nozīmē, ka Viņam nav partneru, domubiedru vai sāncenšu. Šī ticība dievišķajai vienotībai attiecas arī uz izpratni, ka Allāhs ir vienīgais Visuma radītājs, uzturētājs un valdnieks. Tāpēc cilvēces galvenais pienākums ir pakļauties Allāha gribai un sekot Viņa vadībai.

2. Pielūgsme un paklausība Allāham

No ticības Tavidam dabiski izriet jēdziens par pielūgsmi un paklausību Allāham. Viena no dievišķās atklāsmes galvenajām funkcijām ir sniegt norādījumus cilvēcei, kā pareizi pielūgt savu Radītāju. Pielūgsme Allāha grāmatās neaprobežojas ar rituāliem, bet ietver arī paklausību Viņa baušļiem, taisnīgu dzīvi un centienus iepriecināt Allāhu visos dzīves aspektos.

Kurānā Allāhs aicina cilvēci pielūgt tikai Viņu:

Un es neradīju džinnus un cilvēci, izņemot, lai pielūgtu Mani (Surah AdhDhariyat 51:56.

Tora un Evaņģēlijs līdzīgi uzsver, cik svarīgi ir mīlēt un kalpot Dievam no visas sirds, prāta un dvēseles. Piemēram, Torā teikts:

Mīli To Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas dvēseles un no visa sava spēka (5. Mozus 6:5.

Galvenais pielūgsmes akts ir paklausība Allāha pavēlēm. Šīs komandas nav patvaļīgas; drīzāk tie ir paredzēti, lai vadītu cilvēkus ceļā uz taisnīguma, miera un garīgā piepildījuma sasniegšanu. Sekojot dievišķajiem baušļiem, ticīgie tuvojas Allāham un piepilda savu dzīves mērķi. Turpretim atteikšanās no Allāha vadības noved pie maldīšanās un garīgas sagrāves.

3. Morālā un ētiskā uzvedība

Vēl viena svarīga tēma Allāha grāmatās ir morālas un ētiskas uzvedības veicināšana. Svētie Raksti sniedz visaptverošas vadlīnijas par to, kā cilvēkiem vajadzētu mijiedarboties vienam ar otru, izklāstot godīguma, laipnības, augstsirdības, taisnīguma un žēlsirdības principus. Viņi uzsver, cik svarīgi ir dzīvot taisnīgu dzīvi, izturēties godīgi pret citiem un ievērot morāles standartus visos sabiedrības aspektos.

Piemēram, Korāns bieži runā par laba rakstura nozīmi:

Patiesi, Allāhs pavēl jums uzticēties tiem, kam tie pienākas, un, kad jūs spriežat starp cilvēkiem, lai tiesātu taisnīgi. (Surah AnNisa 4:58.

Tora saturdesmit baušļi, kas liek pamatu ētiskai dzīvei, tostarp aizliegumi melot, zagt, laulības pārkāpšanu un slepkavības (2. Mozus 20:117. Tāpat evaņģēlijs aicina ticīgos rīkoties ar mīlestību un līdzjūtību pret citiem: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu (Mateja 22:39.

Allāha grāmatas uzsver, ka ētiska rīcība ir cilvēka iekšējās ticības atspoguļojums. Patiesa ticība nav tikai intelektuāla pārliecība, bet arī pārveidojošs spēks, kas nosaka cilvēka dzīvesveidu un mijiedarbību ar citiem. Dzīvojot saskaņā ar šajos svētajos rakstos izklāstītajiem morāles un ētikas principiem, ticīgie veicina sabiedrības uzlabošanos un izpelnās Allāha prieku.

4. Sociālais taisnīgums un apspiesto aprūpe

Sociālā taisnīguma tēma ir ievērojama visās Allāha grāmatās. Islāms, tāpat kā iepriekšējās atklāsmes, iestājas par neaizsargāto un apspiesto tiesībām. Dievišķie baušļi pievēršas tādām sabiedrības problēmām kā nabadzība, netaisnība un nevienlīdzība, un tie aicina ticīgos ieviest godīgumu un vienlīdzību savās kopienās.

Korānā Allāhs pavēl ticīgajiem stingri iestāties par taisnīgumu:

Ak, jūs, kas ticējāt, esiet neatlaidīgi stingri taisnībā, Allāha liecinieki, pat ja tas ir pret jums vai vecākiem un radiniekiem (Surah AnNisa 4:135.

Tora satur daudzus likumus, kas izstrādāti, lai aizsargātu nabagus, bāreņus, atraitnes un svešiniekus. Piemēram, Tora pavēl izraēliešiem atstāt savu lauku malas nenopļautas, lai nabagi varētu no tiem smelt (3. Mozus 19:910. Līdzīgi Jēzus evaņģēlijā māca līdzjūtību pret atstumtajiem, mudinot savus sekotājus rūpēties par vismazākajiem starp tiem (Mateja 25:3146.

Allāha grāmatās ir uzsvērts, ka sabiedrība var attīstīties tikai tad, ja tiek ievērots taisnīgums un varas pozīcijās esošie ir atbildīgi par savu rīcību. Sociālais taisnīgums nav tikai politisks vai ekonomisks jautājums, bet gan garīgs pienākums ticīgajiem, kuri ir aicināti būt par taisnīguma aizstāvjiem un apspiesto aizstāvjiem.

5. Atbildība un pēcnāves dzīve

Galvenā mācība visās Allāha grāmatās ir jēdziens par atbildību Allāha priekšā un ticība pēcnāves dzīvei. Katrs raksts brīdina par galīgo spriedumu, kurā katrs cilvēks būs atbildīgs par saviem darbiem, gan labajiem, gan sliktajiem. Korāns ticīgajiem bieži atgādina par Tiesas dienu:

Tātad, kurš dara atoma smagumu labu, tas to redzēs, un tas, kurš dara atoma smagumu ļaunu, to redzēs (Surah AzZalzalah 99:78.

Tora un Evaņģēlijs līdzīgi satur mācības par pēcnāves dzīvi un atlīdzību vai sodu, kas sagaida cilvēkus, pamatojoties uz viņu rīcību šajā dzīvē. Piemēram, evaņģēlijā Jēzus runā par mūžīgo dzīvi taisnajiem un mūžīgo sodu ļaunajiem (Mateja 25:46.

Allāha grāmatas uzsver, ka dzīve šajā pasaulē ir īslaicīga un ka galamērķis ir tālākā. Tāpēc cilvēkiem ir jādzīvo ar atbildības sajūtu, zinot, ka Allāhs viņus tiesās par viņu rīcību. Pēcnāves izredzes kalpo gan kā motivācija panākt taisnību, gan attur no ļaunuma.

6. Cilvēka dzīves mērķis

Visbeidzot, Allāha grāmatas pievēršas jautājumam par cilvēka dzīves mērķi. Saskaņā ar islāma mācībām cilvēki tika radīti, lai pielūgtu Allāhu, dzīvotu taisnīgi un kalpotu kā Viņa pārstāvji (khalifah) uz zemes. Korānā Allāhs saka:

Un, kad jūsu Kungs teica eņģeļiem: Patiesi, es uz zemes likšu pēc kārtas autoritāti (khalifah) (Surah AlBaqarah 2:30.

Allāha grāmatas sniedz norādījumus, kā sasniegt šo mērķi, piedāvājot ētiskas dzīves, personīgās attīstības un garīgās izaugsmes ceļvedi. Viņi māca, ka dzīve ir pārbaudījums, un ceļš uz panākumiem ir pakļaujoties Allāha gribai, dzīvojot godīgi un cenšoties uzlabot gan personīgo, gan sabiedrisko.

7. Pravietības un atklāsmes nepārtrauktība: Allāha grāmatu saistīšana

Viens no pārliecinošākajiem Allāha grāmatu aspektiem ir pravieša un dievišķās atklāsmes nepārtrauktības jēdziens. Šī nepārtrauktība nozīmē, ka vēstījumi, kas tika sūtīti caur dažādiem praviešiem, sākot no Ādama laikiem līdz pēdējam pravietim Muhamedam, bija daļa no vienota dievišķā plāna, kas paredzēts cilvēces vadīšanai. Katra grāmata tika atklāta konkrētā vēsturiskā kontekstā un risināja attiecīgās kopienas garīgās un morālās vajadzības. Tomēr visas Allāha grāmatas ir savstarpēji saistītas savās galvenajās tēmās, pastiprinot Dieva (Tawhid) vienotību, morālo uzvedību, taisnīgumu, atbildību un dzīves mērķi.

Korāns kā pēdējā atklāsme atspoguļo iepriekšējo Svēto Rakstu un praviešu lomu un apstiprina, ka islāms nav jauna reliģija, bet drīzāk tās turpinājums un kulminācija.monoteistiskā tradīcija, kas aizsākās ar pirmo cilvēku Ādamu. Šis pravietiskās nepārtrauktības jēdziens ir būtisks, lai izprastu plašāku dievišķās atklāsmes tēmu un tās nozīmi cilvēcei. Katrs pravietis tika sūtīts, lai atjaunotu derību starp Allāhu un cilvēci, atgādinot cilvēkiem par viņu pienākumiem pret Radītāju un vienam pret otru. Ar šo praviešu un svēto rakstu virkni Allāhs nepārtraukti sniedza norādījumus, lai labotu kļūdas, kas bija iezagušās iepriekšējās reliģiskajās praksēs.

8. Dievišķās vadības universālums

Allaha grāmatas uzsver dievišķās vadības universālumu, parādot, ka Allāha žēlastība un rūpes par cilvēci pārsniedz ģeogrāfiskās, etniskās un laicīgās robežas. Korāns skaidri norāda, ka pravieši tika sūtīti uz katru tautu un kopienu visā vēsturē: Un katrai tautai ir vēstnesis (Surah Yunus 10:47. Tas atklāj, ka vēstījums par Tawhid, morāli un taisnību neaprobežojas tikai ar kādu konkrētu cilvēku vai vietu, bet ir paredzēts visai cilvēcei.

Korānā pravietis Muhameds ir aprakstīts kā žēlastība visām pasaulēm (Surah AlAnbiya 21:107), kas pastiprina domu, ka viņa vēstījums ir universāls. Lai gan agrākās atklāsmes, piemēram, Tora un Evaņģēlijs, tika pielāgotas konkrētām kopienām, galvenokārt izraēliešiem, islāms uzskata, ka Korāns ir galīgā un universālā atklāsme visai cilvēcei. Šis universāluma jēdziens atspoguļo arī islāma uzskatu, ka islāms ir primārā reliģija, ko visi pravieši mācīja dažādos veidos, pamatojoties uz viņu kontekstu.

Tora tika atklāta Israēla bērniem (Bani Israel) caur pravieti Mozu, un tā kalpoja kā visaptverošs juridisks un morāls kodekss, lai vadītu izraēliešus viņu garīgos un laicīgos izaicinājumos. Tomēr Tora nekad nebija domāta kā ekskluzīva derība; tās universālais vēstījums par taisnīgumu, morāli un uzticību Dievam attiecas uz visiem cilvēkiem. Arī Evaņģēlijs, kas tika pasludināts caur pravieti Jēzu, atbalstīja monoteisma un morāles principus, taču tas bija īpaši adresēts ebreju tautai, lai tās reformētu un labotu savas novirzes no iepriekšējām mācībām.

9. Cilvēka atbildības un brīvās gribas tēma

Vēl viena svarīga tēma Allāha grāmatās ir jēdziens par cilvēka atbildību, kas savienota ar brīvu gribu. Visiem cilvēkiem ir dota iespēja izvēlēties savu ceļu, un līdz ar šo izvēli nāk arī atbildība par savu rīcību. Katrā no Allāha grāmatām šī ideja ir galvenā: indivīdi ir atbildīgi par saviem darbiem, un galu galā Allāhs viņus tiesās, pamatojoties uz viņu izvēli.

Kurāns konsekventi uzsver šo principu, mudinot ticīgos apzināties savu rīcību un to sekas. Allāhs saka: Ikviens, kurš dara atoma smagumu labu, to redzēs, un tas, kurš dara atoma smagumu ļaunu, to redzēs (Surah AzZalzalah 99:78. Šis pants nozīmē, ka Allāha spriedumā nekas netiek ignorēts; pat vismazākie darbi, neatkarīgi no tā, vai tie ir labi vai slikti, tiks uzskaitīti. Vēstījums par individuālu atbildību ir atkārtots temats, kas caurstrāvo arī agrākās Allāha grāmatas.

Torahe izraēliešu stāstījumā iedibina šo cilvēka atbildības tēmu. Torā ierakstītie biežie paklausības, nepaklausības, soda un pestīšanas cikli izceļ domu, ka cilvēki ar savu rīcību rada dievišķo labvēlību vai nepatiku. Stāstījums par izraēliešu izceļošanu no Ēģiptes un viņu turpmākajiem klejojumiem tuksnesī ilustrē gan uzticības, gan sacelšanās pret dievišķajām pavēlēm sekas.

Evaņģēlijā Jēzus māca par pēcnāves dzīvi un Tiesas dienu, kur katrs būs atbildīgs par saviem darbiem. Slavenajā līdzībā par avīm un kazām Mateja evaņģēlijā (Mateja 25:3146) Jēzus runā par pēdējo spriedumu, kurā cilvēki tiks tiesāti, pamatojoties uz viņu attieksmi pret citiem, īpaši nabadzīgajiem un neaizsargātajiem. Šī mācība uzsver, ka ticīgajiem ir jādzīvo sava ticība ar taisnīgu rīcību, jo viņu galīgais liktenis ir atkarīgs no tā, kā viņi reaģēs uz Allāha morālo vadību.

10. Aicinājums uz taisnību un garīgo tīrību

Visas Allāha grāmatas mudina ticīgos tiekties pēc garīgas tīrības un taisnības. Šajos Rakstos sniegtie norādījumi attiecas ne tikai uz ārējo likumu ievērošanu, bet arī par iekšējās uzticības un morālās integritātes izjūtas izkopšanu. Šis līdzsvars starp ārējām darbībām un iekšējo garīgumu ir galvenais dievišķajā vēstījumā, un tas ir atspoguļots visās svētajās grāmatās.

Korānā Allāhs konsekventi aicina gan uz ārēju taisnību (sekojot šariata vai dievišķā likuma pavēlēm), gan iekšējai attīrīšanai (tazkiyah. Šis līdzsvars ir ilustrēts Korāna pantā: Tas noteikti ir guvis panākumus, kas attīra sevi, piemin sava Kunga vārdu un lūdz.(Surah AlA'la 87:1415. Šeit uzsvars tiek likts uz dvēseles attīrīšanu un regulāriem pielūgsmes aktiem. Tāpat Korāns uzsver, ka taisnīgums nav tikai rituālu ievērošana, bet arī dziļa uzticības sajūta Allāham un ētiska uzvedība.

Šis garīgās tīrības jēdziens ir redzams arī Torā un evaņģēlijā. Torā ir daudz likumu par fizisko un rituālo tīrību, taču tos bieži pavada morāles mācības, kas pārsniedz ārējos rituālus. Tora māca izraēliešiem, ka bauslības ievērošanai ir jāveido tīra sirds, kā tas redzams bauslī mīli To Kungu, savu Dievu no visas savas sirds un no visas dvēseles un no visa sava spēka (5. Mozus 6. 5. Tas uzsver patiesas ziedošanās nozīmi.

Evaņģēlijs turklāt uzsver iekšējo tīrību un taisnību. Jēzus bieži aicina savus sekotājus koncentrēties uz sirds tīrību un patiesas ticības nozīmi. Kalna sprediķī Jēzus māca: Svētīgi sirdsšķīstie, jo viņi redzēs Dievu (Mateja 5:8. Šī mācība uzsver nepieciešamību pēc garīgās tīrības, kas jākopj līdzās ārējām ticības izpausmēm.

Arī psalmi šo dievišķās vadības tēmu atspoguļo kā gaismu. Psalmā 27:1 Dāvids saka: Tas Kungs ir mana gaisma un mana pestīšana — no kā man bīties? Šis pants pauž pārliecību, ka Allāha vadība ir spēka un aizsardzības avots, kas ļauj ticīgajiem stāties pretī dzīves izaicinājumiem bez bailēm un nenoteiktības.

Secinājums: vienotais Allāha grāmatu vēstījums

Allāha grāmatas — gan Tora, gan Psalmi, Evaņģēlijs vai Korāns — sniedz vienotu vēstījumu, kas uzsver Dieva (Tawhid) vienotību, pielūgsmes nozīmi, morālu un ētisku rīcību, sociālo taisnīgumu, cilvēku atbildību., grēku nožēla un dievišķā žēlastība. Šīs dievišķās atklāsmes sniedz visaptverošus norādījumus indivīdiem un sabiedrībām, piedāvājot ceļu uz garīgo piepildījumu, sociālo harmoniju un galīgo pestīšanu.

Šo rakstu pamatā ir pārliecība, ka cilvēki ir radīti, lai pielūgtu Allāhu un dzīvotu saskaņā ar Viņa dievišķo vadību. Vēstījuma konsekvence Allāha grāmatās izceļ pravietības nepārtrauktību un Allāha žēlastības un rūpju par visu cilvēci universālumu. Taisnīguma, taisnīguma un atbildības galvenās tēmas kalpo kā mūžīgi principi, kas ir aktuāli katrā laikmetā un visiem cilvēkiem.

Korāns kā pēdējā atklāsme apstiprina un papildina vēstījumus, kas sniegti iepriekšējos svētajos rakstos, sniedzot visaptverošu ceļvedi, kā dzīvot Allāham tīkamu dzīvi. Tā aicina ticīgos atbalstīt taisnīguma, līdzjūtības un taisnības vērtības, vienlaikus pastāvīgi meklējot Allāha žēlastību un piedošanu.

Galu galā Allāha grāmatas sniedz ceļvedi panākumu gūšanai gan šajā dzīvē, gan turpmākajā dzīvē. Tie atgādina ticīgajiem par viņu mērķi, vada tos dzīves morālajos un garīgajos izaicinājumos un piedāvā mūžīgu atlīdzību tiem, kas iet taisno ceļu. Caur konsekvento un vienoto Allāha grāmatu vēstījumu cilvēce ir aicināta atzīt Allāha diženumu, dzīvot taisnīgi un tiekties pēc dziļākām attiecībām ar Radītāju.